Automobiļu attīstības sākumposmā konstruktori meklēja vispraktiskāko transportlīdzekļa virsbūves veidolu, taču rezultāts visbiežāk bija stūrains, un aerodinamika palika otrajā plānā. No šī fona izcēlās rumāņu inženieris Aurelis Persu, kura pieeja kļuva par nozīmīgu atspērienu inovācijām autobūvē.
Aerodinamikas mērķis: Persu neparastais projekts
Jau 20. gadsimta 30. gados Persu sāka izstrādāt virsbūves, kas balstītas aerodinamikas likumsakarībās un būtiski atšķīrās no tālaika ierastajiem risinājumiem. Viņš bija viens no pirmajiem, kas paredzēja automobiļa riteņus integrēt zem virsbūves līnijām, lai samazinātu gaisa pretestību. 20. gados projekta forma ieguva izteiktu piliena siluetu: virsbūve tika pagarināta, priekšdaļa veidota augstāka, un profils pakāpeniski sašaurinājās uz aizmuguri, radot līdzību krītošam pilienam.
Unikālo inženiertehnisko risinājumu detaļas
Dzinējs tika uzstādīts aizmugurē, bet vadītāja un pasažiera sēdvietas atradās priekšdaļā. Šāds izkārtojums nozīmēja atšķirīgu virsbūves augstuma sadalījumu un vēl vairāk pastiprināja piliena tipa formu. Vēl viena būtiska inovācija bija aizmugurējo riteņu izvietojums tuvāk vienam otram nekā priekšējo, tā samazinot kopējo platumu aizmugurē un ļaujot automobilim efektīvāk pārvarēt gaisa plūsmu.
- Virsbūves aerodinamikas koeficients bija tikai 0,28, kamēr tā laika automobiļiem tas parasti sasniedza ap 0,8
- Gaisa pretestība bija mazāka nekā mūsdienu Porsche 911, kura koeficients ir ap 0,3
- Braucot ar 96 km/h, Persu automobilim pietika ar 20 % no jaudas, kas parasti bija nepieciešama citiem tā laikmeta automobiļiem
- Lai gan enerģijas patēriņš bija mazāks, automobilī uzstādīja jaudīgu 40 ZS dzinēju, laikā, kad tipiska jauda bieži bija ap 20 ZS
Kāpēc šo inovatīvo automobili tā arī nesāka ražot?
Lai gan tehniskais eksperiments apliecināja Persu ideju efektivitāti un sasniedza iecerētos mērķus, modelis neizgāja ārpus prototipa stadijas. Inženieris saņēma patentu, taču nespēja atrast partneri, kas būtu gatavs šo automobili ražot. Pastāv uzskats, ka Persu piesardzīgi vērtēja potenciālos pircējus, baidoties, ka neparasto konstrukciju varētu iegādāties vienīgi tādēļ, lai to noliktu malā un neļautu nonākt tirgū vai konkurentu rīcībā.
Šādu apstākļu dēļ viens no progresīvākajiem tā laika risinājumiem palika vēstures epizode, lai gan tas varēja ievērojami agrāk paātrināt aerodinamikas pētījumus un automobiļu konstrukciju attīstību. Mūsdienās aerodinamikas optimizēšana atkal ir īpaši būtiska, jo sevišķi elektromobiļu izstrādē, kur pēc iespējas mazāka gaisa pretestība tieši ietekmē ekspluatācijas efektivitāti un nobraucamo attālumu. Vienlaikus arī šodienas prototipi, kas tiecas pēc ātruma rekordiem, joprojām balstās līdzīgos aerodinamiskās efektivitātes principos, kurus Persu paredzēja jau pirms aptuveni simts gadiem.
