Par degvielas stabilizatoriem visbiežāk atceras brīdī, kad sezonas beidzas un sezonālā tehnika vai reti lietots automobilis uz ilgāku laiku tiek nolikts garāžā. Šādā situācijā tvertnē pievieno stabilizatora piedevu un pēc tam īsu brīdi pabrauc, lai apstrādātā degviela cirkulētu pa visu sistēmu, sasniedzot degvielas līnijas, krānu un karburatoru. Šī procedūra samazina risku, ka pēc vairāku mēnešu dīkstāves izveidosies sacietējis nogulšņu slānis, kas sezonas sākumā var traucēt normālu iedarbināšanu vai stabilu motora darbību, jo īpaši karburatora tehnikai.
Praksē, ja degvielas stabilizators tiek lietots atbilstoši paredzētajam mērķim un ražotāja norādēm, dzinēja bojājumi vai iedarbināšanas problēmas, ko izraisītu tieši stabilizators, ir ļoti reti. Šādas piedevas nav domātas tikai motocikliem — tās var izmantot jebkuram iekšdedzes dzinējam, kas ilgstoši netiek darbināts: sākot ar kolekciju automobiļiem, kas uz ceļa izbrauc vien pāris reizes gadā, līdz zāles pļāvējiem un dārza tehnikai ar nelieliem motoriem.
Tomēr jautājums, vai degvielas stabilizators var kaitēt motoram, laiku pa laikam rodas tāpēc, ka tirgū pieejamie produkti nedarbojas vienādi. Salīdzinošie testi rāda nevis to, ka stabilizatori kopumā būtu slikti, bet gan to, ka vieni konkrētos apstākļos strādā efektīvāk par citiem, un atsevišķi risinājumi pat var pasliktināt noteiktus rādītājus. Tāpēc galvenais ir izvēlēties līdzekli atbilstoši problēmai, kuru vēlaties novērst, un to lietot pareizi.
Kāpēc degvielas stabilizators vispār ir vajadzīgs
Benzīns ar laiku zaudē savas īpašības pat tad, ja tas vienkārši stāv tvertnē. Degvielas noārdīšanās var sākties apmēram pēc 30 dienām vai pat ātrāk, un šī procesa blakusprodukti atstāj lipīgas, lakai līdzīgas nogulsnes. Tieši tās aizsprosto sīkus kanālus — agrāk visbiežāk tās bija karburatora sprauslas, bet mūsdienu dzinējos līdzīgi var ciest arī iesmidzināšanas sistēmas sprauslas. Viena no stabilizatora galvenajām funkcijām ir palēnināt degvielas ķīmisko noārdīšanos un samazināt nogulšņu veidošanos.
Otrs būtisks faktors ir iztvaikošana un oksidēšanās. Degvielai saskaroties ar skābekli, tās degšanas īpašības pakāpeniski pasliktinās. Papildu riskus var radīt etanols, kas ir daļā benzīna maisījumu, jo tas mēdz piesaistīt mitrumu. Ūdens degvielas sistēmā nav vēlams, īpaši, ja tas nosēžas tvertnes apakšā un pēc tam nonāk degvielas padevē. Kvalitatīvs stabilizators var palīdzēt mazināt degvielas tendenci uzņemt ūdeni, un daļai produktu sastāvā ir komponenti, kas ļauj degvielai efektīvāk sadegt pat tad, ja tajā saglabājies neliels mitruma atlikums.
Paaugstināts mitrums kopā ar skābekli palielina arī korozijas iespējamību. Lai gan daudzos transportlīdzekļos plastmasas degvielas tvertnes samazina rūsēšanas risku pašā tvertnē, metāla elementu klātbūtnes dēļ degvielas sistēmā korozijas jautājums joprojām ir aktuāls.
Kāpēc daži stabilizatori strādā labāk nekā citi
Ja stabilizators paredzēts aizsardzībai, no kurienes rodas negatīvie stāsti? Galvenais iemesls ir tas, ka atšķirīgi produkti atšķirīgi tiek galā ar konkrētu problēmu. Salīdzinošajos testos konstatēts, ka daļa stabilizatoru spēj uzņemt vairāk ūdens nekā benzīns bez piedevām, bet atsevišķas piedevas, salīdzinot ar citiem testētajiem produktiem, pasliktināja degvielas degamību. Fiksēti arī gadījumi, kad noteiktas piedevas sasala, kamēr citi produkti, tostarp neapstrādāts benzīns, šādas pazīmes neuzrādīja, kas ir īpaši svarīgi, ja tehnika tiek glabāta aukstumā.
Arī oksidēšanās un rūsas profilakses novērtējumos rezultāti nebija vienādi: viens no pārbaudītajiem produktiem pilnībā apturēja oksidēšanās un rūsēšanas procesu, savukārt citi uzrādīja vājākus rezultātus pat nekā degviela bez jebkādām piedevām. Tas nozīmē, ka universāla atbilde par labāko stabilizatoru neeksistē — izvēlei jābalstās uz to, kādi riski konkrētajā situācijā ir reāli: nogulsnes, ūdens, pasliktināta aizdedze, korozija vai uzglabāšana zemā temperatūrā.
Ko rāda prakse un kā iegūt labāko rezultātu
Lai gan neviens stabilizators nav ideāli piemērots visiem apstākļiem, testos viens produkts izcēlās ar visstabilākajiem ieguvumiem un mazāko blakus trūkumu skaitu. Ilgtermiņa pieredze rāda, ka, lietojot uzticamu stabilizatoru ieteiktajā devā un nodrošinot apstrādātās degvielas nonākšanu visā degvielas sistēmā, sezonas sākumā parasti izdodas izvairīties no iedarbināšanas un darbības traucējumiem.
Vēl efektīvāka pieeja pirms ilgstošas uzglabāšanas ir uzpildīt tvertni ar benzīnu bez etanola. Šādu degvielu ne vienmēr ir viegli atrast, taču, ja tas ir iespējams, pilna tvertne kvalitatīva benzīna kopā ar stabilizatoru, kas paredzēts nogulšņu profilaksei, parasti nodrošina vislabāko aizsardzību pret degvielas noārdīšanos un nosēdumu veidošanos.
- Stabilizatora uzdevums ir palēnināt benzīna noārdīšanos un samazināt lipīgu nogulšņu veidošanos.
- Ilgstošas degvielas stāvēšanas laikā būtiskākie faktori ir oksidēšanās, iztvaikošana, mitruma iekļūšana un korozija.
- Dažādi stabilizatori var ļoti atšķirīgi ietekmēt ūdens uzņemšanu, degamību, noturību pret salu un rūsas profilaksi.
- Vispiemērotākā izvēle ir līdzeklis, kas vislabāk atbilst konkrētajam uzglabāšanas scenārijam un riskiem.
- Ja iespējams, pirms uzglabāšanas ieteicams izvēlēties benzīnu bez etanola un papildus lietot stabilizatoru saskaņā ar instrukciju.