Publiskajā telpā periodiski atkal uzvirmo stāsti par neatpazītiem lidojošiem objektiem, un dažādos TV formātos un podkāstos šī tēma nereti tiek pasniegta tā, it kā tā nopietni apšaubītu fizikas likumus. Jauns pētnieciskās žurnālistikas darbs piedāvā citu šī fenomena izcelsmes skaidrojumu, atstājot mazāk vietas romantizētiem pieņēmumiem par citplanētiešiem, bet vienlaikus liekot vairāk domāt par to, kā tiek veidota valsts institūciju komunikācija.
Kā radās ilglaicīgā ufo leģenda
Pētījumā analizēts, kā kopš pagājušā gadsimta vidus veidota stāstu ķēde par slepenām bāzēm, it kā nogāzušiem ārpuszemes aparātiem un iespējamu šo tehnoloģiju pārņemšanu faktiski darbojās kā mērķtiecīga maldināšanas shēma. Tā palīdzēja ne tikai novērst sabiedrības uzmanību no reālām programmām, bet arī organizāciju iekšienē uzturēt stingru disciplīnu un bailes no informācijas noplūdēm.
Viens no zīmīgākajiem epizodiem saistīts ar gadiem ilgi augsta līmeņa amatpersonām atkārtotu stāstu par it kā eksistējošu projektu, kura uzdevums būtu izjaukt un atdarināt citplanētiešu tehnoloģijas. Programma tika dēvēta par Yankee Blue. Vēlāk veiktā iekšējā pārbaude parādīja, ka tas bija savdabīgs un sistemātisks ievadīšanas mehānisms, kas līdzinājās institucionālam uzticamības testam un balstījās apzinātā dezinformācijā.
Maldināšana kā informatīvā kara instruments
Šādi stāsti neradās nejauši. Galvenais mērķis bija nosargāt slepenas bruņojuma un tehnoloģiju programmas, īpaši laikā, kad militārajā vidē dominēja aukstā kara domāšana un paaugstināta jūtība pret jebkuru izlūkošanas informāciju. Tieša skaidrojuma vietā tika izmantota sena pieeja, uzmanības novēršana.
Saskaņā ar pētījumā aprakstīto modeli sabiedrību faktiski apgādāja ar lidojošo šķīvīšu naratīviem, bet dienestā esošie cilvēki, kuri sastapās ar neparastām parādībām vai izmēģinājumiem, saņēma nepārprotamu signālu par to nerunāt. Noplūžu novēršana balstījās ne tikai procedūrās, bet arī stingros brīdinājumos par draudošām sekām jebkādas publiskas izteikšanās gadījumā.
Kad mīti aizēno reālas tehnoloģijas
Pētījumā izcelta būtiska nianse: lai gan versijām par lidojošiem šķīvīšiem kā ārpuszemes kuģiem nav pamata, atsevišķi reāli militāri izmēģinājumi varēja izskatīties tik neparasti, ka novērotājiem radās fantastikas iespaids. Kā piemērs minēti pagājušā gadsimta 60. gadu beigu testi, kas bija saistīti ar elektromagnētiskā impulsa (EMP) ietekmi.
Šāds efekts tiek saistīts ar elektromagnētiskiem traucējumiem, ko var izraisīt kodolsprādziens. Pastāvēja bažas par scenāriju, kurā pirmais trieciens varētu paralizēt sakarus un vadības sistēmas, apgrūtinot atbildes raķešu palaišanu. Viena izmēģinājuma laikā militārās infrastruktūras personāls virs bāzes teritorijas novēroja neparastu, spīdošu ovālu, taču izšķirošais bija tas, ka tajā pašā brīdī sistēmas kļuva nelietojamas. Pēc notikušā tika dots rīkojums šo epizodi neapspriest.
Kāpēc ufo stāsti tik viegli atdzimst
Vairāku desmitgažu laikā šāda veida naratīvi izauga līdz teju pārdabiska folkloras līmeņa parādībai, parādoties interpretācijām par garīgu vai pat dēmonisku ufo izcelsmi, kas figurē arī mūsdienu diskusijās. Pētījums norāda, ka ilgstošs informatīvais fons pats par sevi rada labvēlīgu vidi sensācijām: ja mīts ticis uzturēts gadu desmitiem, to ir viegli pārveidot jaunās formās.
Pēdējā laikā ufo tēma atsevišķiem spēlētājiem kļuvusi par ērtu instrumentu arī iekšpolitiskos strīdos, kad tiek pieprasītas papildu izmeklēšanas, lai stiprinātu stāstījumus par it kā slēptām valsts struktūrām. Tas piešķir papildu leģitimitātes iespaidu tiem, kuri iepriekš par šo runāja galvenokārt izklaides vai sazvērestības teoriju kontekstā.
Oficiāli dokumenti un vienkārša fizika
Pētījuma sākuma impulss saistīts ar oficiālu ziņojumu par neatpazītiem gaisa fenomeniem, kurā tika atzīts, ka daļa agrāk izskatīto gadījumu patiesībā bijusi saistīta ar mērķtiecīgu maldināšanu. Citiem vārdiem, lidojošo šķīvīšu stāsti tika uzturēti nevis tāpēc, ka tie būtu patiesi, bet gan tāpēc, ka tie bija noderīgi kā aizsegs.
Noslēguma secinājums ir vienkāršs: valsts institūcijas ilgstoši varēja apzināti sniegt nepatiesu informāciju par lidojošiem šķīvīšiem, taču tas nenozīmē, ka eksistē tehnoloģijas, kas spējētu apiet fundamentālos fizikas likumus. Pieņēmums par gravitācijas kontrolēšanu bez milzīga enerģijas patēriņa ir pretrunā pamatprincipiem fizikā. Šādā skatījumā ticība ufo kā pārdabiskam objektam kļūst par zināmu brīvprātīgu iesaistīšanos maldināšanas shēmā, pat ja to diktē tikai ziņkāre vai izklaides nolūks.