Daudziem autovadītājiem aina ir pazīstama: spoguļi pārbaudīti, pagrieziena rādītājs ieslēgts, sākas joslas maiņa, un pēkšņi atskan brīdinājums, jo blakus parādās auto, kas iepriekš šķita neesošs. Ilgu laiku aklās zonas tika risinātas ar vienkāršiem paņēmieniem – īsu skatienu pār plecu un korektu ārējo spoguļu iestatīšanu. Tomēr 2003. gadā Volvo jaunajā XC90 apvidus automobilī ieviesa vienu no pirmajiem sērijveida aklās zonas uzraudzības risinājumiem ar nosaukumu BLIS (Blind Spot Information System). Šī sistēma nebija perfekta, taču tā skaidri iezīmēja pāreju uz aktīvām vadītāja atbalsta tehnoloģijām.
Volvo drošības virziens un BLIS rašanās konteksts
Volvo reputācija jau sen balstās drošības inovācijās, tāpēc uzmanība aklajai zonai bija likumsakarīga. Zīmols iepriekš bija ieviesis un popularizējis dažādus pasīvās drošības risinājumus, bet vēlāk arvien vairāk koncentrējās uz tehnoloģijām, kas palīdz nepieļaut sadursmi vēl pirms tās rašanās. Pirmās paaudzes XC90, kā viens no būtiskākajiem modeļiem ražotāja piedāvājumā, kļuva par platformu šīs funkcijas ieviešanai.
Apgalvojumi par pirmo šāda veida tehnoloģiju pasaulē bieži ir diskutabli, jo agrāk nereti pastāvējuši izmēģinājumi un prototipi. Taču tajā laikā aklās zonas uzraudzības sistēma, ko varēja reāli iegādāties sērijveida ģimenes automobilī, bija retums. Volvo risinājuma būtiska atšķirība bija tā, ka tas nonāca pie pircējiem nevis kā demonstrācijas koncepts, bet kā ikdienas lietošanai paredzēta aprīkojuma daļa.
Kā aklās zonas tika mazinātas pirms sērijveida sistēmām
Līdz brīdim, kad auto elektronika kļuva pietiekami attīstīta un finansiāli pieejama, autovadītāji galvenokārt paļāvās uz spoguļiem un iemaņām. 1995. gadā inženieris Džordžs Plācers norādīja, ka plašāk uz āru noregulēti sānu spoguļi var būtiski samazināt aklās zonas apmēru. Šī pieeja bija praktiska, un autors pat saņēma patentu spoguļu risinājumam, kas paredzēts aklās zonas efekta mazināšanai. Tomēr šādas metodes efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, vai katrs vadītājs spoguļus iestata pareizi un pastāvīgi saglabā augstu uzmanības līmeni.
Vēl viens agri minēts piemērs ir 1995. gada Ford GT90 koncepts, kurā aklās zonas novērošana tika aprakstīta kā risinājums, kas balstīts uz infrasarkano staru sensoriem. Taču tas bija tikai koncepcijas auto, kas nebija pieejams iegādei. Līdztekus šajā virzienā strādāja arī Volvo: 2001. gada Safety Concept Car demonstrēja agrīnu BLIS versiju, kur spoguļu korpusos tika paredzētas kameras un radaram līdzīgas tehnoloģijas.
Kā darbojās 2003. gada Volvo XC90 BLIS sistēma
Pēc tā laika avotiem ne vienmēr ir viennozīmīgi saprotams, vai pašas pirmās BLIS versijas balstījās tikai uz kamerām vai arī izmantoja kameras kopā ar radaru. Dažādos aprakstos figurē formulējumi kameras vai radari, bet citur īpaši izcelta digitālo kameru integrācija durvju spoguļu korpusos. Darbības loģika bija vienkārša: sistēma uzraudzīja zonas blakus automobilim, kur visbiežāk veidojas aklās zonas, un, konstatējot transportlīdzekli, aktivizēja brīdinājuma indikatoru salonā.
Lai gan agrīnie drošības risinājumi auto vēsturē nereti izrādījās neērti vai kaitinoši, BLIS koncepcija bija vērsta uz reālu, ikdienas braukšanas situāciju – brīdināt vadītāju par blakus esošu satiksmes dalībnieku, kuru var nepamanīt, paļaujoties tikai uz spoguļiem.
BLIS ieguvumi un agrīnās tehnoloģijas ierobežojumi
Pēc ieceres BLIS bija nozīmīgs solis uz priekšu, tomēr 2000. gadu sākuma tehnoloģijām bija savas robežas. Kameru tipa risinājums ne vienmēr darbojās stabili sarežģītos apstākļos: sniegs vai īpaši intensīva gaisma varēja izraisīt kļūdainus brīdinājumus. Tāpēc būtiska prasība bija uzturēt tīrus optiskos elementus. Volvo šo jautājumu risināja praktiski – nelielās kameras tika aprīkotas ar apsildi, lai ziemā mazinātu apledojuma risku.
Sistēmai bija arī ierobežojumi atpazīšanas ziņā. Tā tika konfigurēta, lai noteiktu vieglos auto, kravas automobiļus, autobusus un motociklus, taču tā neatpazina velosipēdus un mopēdus. Nakts apstākļos varēja rasties problēmas, ja cits transportlīdzeklis brauca bez ieslēgtiem lukturiem vai apgaismojums bija nepietiekams – šādās situācijās tas sistēmai varēja palikt nepamanīts.
- Iespējami neprecīzi brīdinājumi sniega laikā vai ļoti spilgtā apgaismojumā.
- Nepieciešamība uzturēt kameras tīras un uzraudzītas, lai nodrošinātu precīzāku darbību.
- Ierobežots atpazīto objektu loks: automobiļi un motocikli tiek atpazīti, bet velosipēdi un līdzīgi transportlīdzekļi – nē.
- Sarežģījumi tumsā, ja citu transportlīdzekļu apgaismojums ir nepietiekams.
Kāpēc 2003. gada BLIS tiek uzskatīts par svarīgu soli
Neraugoties uz vājajām vietām, BLIS kļuva par nozīmīgu atskaites punktu, jo tas parādīja pāreju no tikai pasīvās drošības uz aktīvām sistēmām, kas spēj palīdzēt izvairīties no bīstamas situācijas, pirms tā pārtop negadījumā. Tehnoloģiju novērtēja arī auto mediji – sistēma saņēma Autocar apbalvojumu.
Mūsdienās aklās zonas uzraudzība daudzos automobiļos ir ierasta funkcija, bieži balstīta uz uzticamākiem radariem un apvienota ar citām atbalsta iespējām, piemēram, šķērsvirziena satiksmes brīdinājumu. Tomēr agrīnais BLIS risinājums XC90 skaidri iezīmēja virzienu: automobilis sāka ne tikai pasargāt avārijas brīdī, bet arī praktiski palīdzēt vadītājam no tās izvairīties, pat ja tā laika uztveres precizitāte vēl nebija ideāla.




