Ikdienā pārvietojoties ar motociklu, arvien biežāk nonāku aiz dīzeļauto, kuru izplūdes gāzes acīmredzami piesārņo gaisu. Neatkarīgi no tā, vai skatāmies uz ietekmi uz vidi vai vienkārši uz to, kāds gaiss ir jāelpo un kā tas smaržo, šādi transportlīdzekļi liek no jauna kritiski izvērtēt dīzeļdzinēju vietu satiksmē.
Elektriskā motocikla ikdienas lietošanas pieredze
Nesen man bija iespēja izmēģināt elektrisko motociklu Zero S, kura reālais pilsētas nobraukums ar vienu uzlādi ir ap 240 kilometriem. Ikdienas braucieniem tas izrādījās ļoti ērts: arī pie iespaidīga 132 Nm griezes momenta motocikls paliek viegli vadāms un saprotams gan pieredzējušam, gan mazāk iemaņām bagātam braucējam. Iespējamais mīnuss ir komplektācijas cena, kas ir ap 14 000 eiro. Tomēr ekspluatācijas ziņā tas nozīmē klusu un tīru pārvietošanos.
Sajūtamā atšķirība starp elektrisko un dīzeļtransportu
Aptuveni divdesmit gadu laikā, vadot dažādus motociklus, esmu pieredzējis ļoti atšķirīgas situācijas gan lielpilsētās, gan mazākās apdzīvotās vietās. Pilsētvidē retāk gadās satikt transportlīdzekļus, kuru izplūde ir redzama ar neapbruņotu aci vai ir jūtama jau pirmajā ieelpā. Taču, ikdienā vairāk braucot pa ārpilsētas ceļiem, kļuva skaidrs, ka pietiek pat īsu brīdi nonākt aiz šāda dīzeļtransportlīdzekļa, lai uzreiz sajustu spēcīgu smaku un nepatīkamu piesārņojumu.
Automobilī šo ietekmi daļēji var mazināt salona gaisa filtrēšana, taču motociklistam aizsardzības faktiski nav: pietiek uz mirkli nonākt izplūdes plūsmas zonā, un jāelpo tumši dūmi. Situācijas, kad motociklists var uzreiz brīvi apdzīt tikko dūmot sākušu auto, nav biežas — visbiežāk nākas pielāgoties satiksmei un paciest nepatīkamo smaku.
Arī normatīvie noteikumi nenodrošina reālu uzraudzību
Daudzās Lietuvas pašvaldībās transportlīdzekļu piesārņojuma kontrole ir minimāla vai tās nav vispār, tāpēc acīmredzami piesārņojoši auto turpina piedalīties satiksmē bez būtiskiem šķēršļiem. Tajā pašā laikā reti gadās redzēt motociklu ar izplūdi, kas izskatās kā biezs dūmu mākonis, kamēr atsevišķām dīzeļkravas automašīnām vai pikapiem izmeši kļūst par skaidri pamanāmu vides pārkāpumu.
- Izmešu pārbaudes prasības faktiski tiek piemērotas tikai dažās pašvaldībās.
- Pārbaudes gandrīz nekad nav vērstas uz motociklu transportu.
- Normatīvo nepilnību un uzraudzības trūkuma dēļ neatļauti pārveidotiem transportlīdzekļiem ar paaugstinātu piesārņojumu bieži izdodas bez problēmām iziet pārbaudes vai izvairīties no sodiem.
Personiskā pieredze un ietekme
Kaut arī iepriekšēju traumu dēļ man nav īpaši asa oža, es skaidri apzinos, cik negatīvi dīzeļdūmi ietekmē pašsajūtu, it īpaši atklātā vidē. Tie, kuri smakas uztver jutīgāk, visticamāk piedzīvo vēl izteiktāku diskomfortu. Tā nav smaka, ko varētu uzskatīt par pieņemamu vai kaut vai neitrālu — šāds piesārņojums ir atbaidošs un pamanāms ikvienam.
- Ilgstoši braucot aiz piesārņojoša transporta, smaka kļūst tik spēcīga, ka iesūcas pat apģērbā.
- Motociklisti, kuriem rūp gaisa kvalitāte, bieži ir tiešie šīs problēmas skartie, jo viņiem nav aizsardzības barjeras.
- Gaisa piesārņojums apdraud gan veselību, gan ikdienas pārvietošanās komfortu.
Kas pietrūkst efektīvai cīņai ar piesārņojumu?
Neraugoties uz to, ka pierādījumi par gaisa piesārņojuma kaitējumu ir nepārprotami, praksē pārmaiņas ir grūti saskatīt. Kontroles mehānismi, kas ļautu no satiksmes izņemt lielākos piesārņotājus, darbojas gausi vai nedarbojas vispār. Daudz efektīvāk būtu, ja video ieraksti no motocikla vai automobiļa kameras tiktu atzīti par pietiekamu pamatu uzsākt konkrēta transportlīdzekļa izmešu pārbaudi. Taču šāda sistēma šobrīd nav ieviesta, un neizskatās, ka tas drīzumā mainīsies.
Tāpēc tiem, kuri ikdienā izvēlas tīrāku pārvietošanās veidu un vienlaikus cieš no dīzeļauto radītā diskomforta, nākas pieņemt realitāti: bieži jābrauc ar masku vai jācenšas pēc iespējas īsāku laiku atrasties aiz īpaši piesārņojoša auto. Tas nav risinājums, tomēr šobrīd citas efektīvas alternatīvas praktiski nav redzamas.
