Liela daļa auto jaunumu šodien ir cieši saistīta ar jaunākajām tehnoloģijām: inženieri nepārtraukti ievieš arvien gudrākus risinājumus, un paradoksāli – reizēm tie pat tik vienkāršu darbību kā salona ventilatora ātruma regulēšanu padara mazāk ērtu. Tomēr, runājot par pārvietošanos, ik pa laikam ir vērts atkāpties no nepārtrauktā jaunumu plūsmas tempa un atcerēties, kas šoferēšanu padara interesantu – tiešu, mehānisku saikni ar automobili.
Zem daudziem mūsdienu automobiļu apskatiem komentāros bieži izvēršas asas diskusijas par to, kas mainījies pēdējo gadu desmitu laikā. Vieni priecājas par progresu, bet citi ir neapmierināti, ka jaunās sistēmas atņem daļu no braukšanas tīrības un kontroles sajūtas. Visvairāk strīdu parasti ir par automātiskajām pārnesumkārbām, dažādiem vadītāja atbalsta risinājumiem (piemēram, adaptīvo kruīza kontroli vai joslas noturēšanas asistentiem) un elektriskajiem spēka agregātiem.
Tāpēc šoreiz, neiesaistoties sarunā par jaunākajiem ekrāniem vai izvēļņu loģiku, ir vērts uz brīdi atgriezties pie klasikas un padomāt par vecajiem auto, ar kuriem ir nācies braukt. Kurš ir pats vecākais automobilis, ko esat vadījis? Dalieties ar atbildi un savu stāstu komentāros.
Mans vecākais vadītais automobilis – 1973. gada Volvo 1800 ES
Vecākais auto, ko esmu vadījis, bija īpaši gaumīgs 1973. gada Volvo 1800 ES no ražotāja vēsturisko automobiļu kolekcijas. Pie stūres nokļuvu pavisam nesen, kad biju aicināts uz Volvo pasākumu Zviedrijā, un tikai uzsākot braukšanu sapratu, ka tas ir senākais automobilis manā pieredzē.
Lielākais pārsteigums atnāca jau pirmajā brīdī, mēģinot pagriezt stūri: liels, plāns stūres rats ar minimālu apmali prasīja ievērojami vairāk spēka, nekā esmu pieradis. Tas ir vienīgais automobilis, kuru esmu vadījis bez stūres pastiprinātāja. Sasvīdušo plaukstu dēļ straujāki manevri šķita nedaudz riskantāki – stūre bija slidena, tāpēc rokām drošāk bija turēties, izmantojot stūres spieķus.
Brauciens bija īss, jo izmēģinājums notika Volvo testu trasē, kur bija spēkā ātruma ierobežojumi, tādēļ pa īstam pārbaudīt auto iespējas nebija iespējams. Tomēr dažos līkumos paspēju to iemest nedaudz aktīvāk un sadzirdēt riepu īsu iečīkstēšanu – tas radīja tīru, bērnišķīgu prieku. Kopumā visu laiku pie stūres sēdēju ar platu smaidu.
Vislielāko iespaidu atstāja tas, cik skaidri automobilis ir sajūtams: saikne caur plāno stūri, cieši izvietotie pedāļi un pārnesumu svira ar garu gājienu. Starp citu, pārslēgšanā bija arī savas īpatnības – otro pārnesumu ielikt nebija vienkārši, jo, virzoties uz to, svira vienkārši atdūrās pret manu labo augšstilbu. Tā bija neparasta pieredze, ko tik drīz neaizmirsīšu.
Un tagad jautājums jums: kurš ir pats vecākais automobilis, ko esat vadījuši? Pastāstiet komentāros.
