Lielākajai daļai pikapu ir viegli pamanāma sprauga starp kabīni un kravas kasti, jo šie elementi ne vizuāli, ne konstrukcijas ziņā nav veidoti kā viena vienota virsbūve. No malas tas var šķist neierasti, tomēr šādai uzbūvei ir praktisks pamatojums un tas saistīts ar to, kā vēsturiski attīstījās automobiļu konstrukcijas.
Kā radās atsevišķa kabīne un kravas platforma
Pirmās automašīnas pārsvarā tika būvētas uz atsevišķa tērauda rāmja. Rāmis kalpoja kā nesošā bāze, uz kuras uzstādīja virsbūvi, bet pikapu gadījumā atsevišķi piestiprināja arī kravas kasti. Šādu risinājumu dēvē par rāmja konstrukciju, kad virsbūve tiek montēta uz rāmja. Tā ieguva stabilas un ilgmūžīgas uzbūves reputāciju, taču braukšanas komforts nebija galvenā priekšrocība, jo uz nelīdzena seguma šādi auto vairāk pārvadīja vibrācijas un triecienus.
Lai panāktu vienmērīgāku gaitu, tika ieviesti vienotās konstrukcijas risinājumi, kuros virsbūve un nesošā struktūra veido vienu kopīgu sistēmu. Par vienu no agrīniem piemēriem uzskata 1922. gadā prezentēto Lancia Lambda. Šādu pieeju bieži sauc par vienoto virsbūvi: tajā nav atsevišķa masīva rāmja, un stingrību nodrošina pati virsbūves struktūra. Pateicoties lielākai stingrībai, šāda tipa automobiļi parasti brauc mīkstāk nekā rāmja konstrukcijas modeļi.
Tomēr pikapu segmentā laika gaitā svarīgāka par maksimālu komfortu kļuva praktiskā lietderība. Tieši tāpēc arī šodien bieži sastopami rāmja pikapi, kuros kabīne un kravas kaste ir divas atsevišķas daļas.
Vienotā konstrukcija un rāmis: priekšrocības un trūkumi
Vienotās virsbūves automobiļiem ir vairākas priekšrocības ikdienas lietošanā. Tajos parasti ir vienkāršāk integrēt deformācijas zonas un citus konstrukcijas drošības risinājumus, turklāt šādi auto nereti ir vieglāki, kas var nozīmēt labāku ekonomiju.
Taču pikapu īpašniekiem daudzos gadījumos galvenais ir darba iespējas: piekabju vilkšana, lielu kravu pārvadāšana un pārvietošanās pa sliktākiem ceļiem. Šādos apstākļos vienotās konstrukcijas stingrība var kļūt par mīnusu. Strādājot ar lielām slodzēm vai braucot pa nelīdzenu reljefu, transportlīdzeklim var būt vajadzīga noteikta kontrolēta konstrukcijas elastība, lai rāmis spētu nedaudz savērpties, nebojājot virsbūvi un stiprinājumu punktus.
Var iedomāties situāciju, kad kravas kastē tiek vesti apmēram 206 kg. Pat neliela bedre ceļā var likt kabīnei un kravas kastei kustēties dažādos virzienos. Ja abas daļas būtu vienas konstrukcijas ietvaros un nevarētu strādāt atsevišķi, slodzes tiktu pārvadītas uz vienu kopēju struktūru, un vājākā vieta varētu sākt deformēties, plaisāt vai nolietoties ātrāk.
Arī rāmja pikapi pēdējo desmitgažu laikā ir būtiski attīstījušies, uzlabojot drošību, efektivitāti un komforta aprīkojumu. Tomēr rāmja shēma joprojām bieži tiek uzskatīta par drošāko izvēli, ja prioritāte ir maksimāla izturība un spēja izturēt smagus apstākļus. Tāpēc lielākajai daļai pikapu, kas vislabāk piemēroti vilkšanai, kravu pārvadāšanai un braukšanai bezceļos, joprojām ir skaidri redzama atdalījuma līnija starp kabīni un kravas kasti.
Kāpēc tomēr ir izņēmumi
Nav velti jāizceļ vārds gandrīz, jo arvien vairāk utilitāru modeļu ar atvērtu kravas zonu tiek izstrādāti kā vienotās konstrukcijas automobiļi. Starp biežāk minētajiem piemēriem ir Ford Maverick, Honda Ridgeline un Hyundai Santa Fe.
Šie modeļi ir mērķēti uz pircējiem, kuriem nav nepieciešams pats lielākais un jaudīgākais pikaps. Piemēram, Maverick ir pieejams arī kā priekšpiedziņas hibrīds, kas vairāk paredzēts ikdienas lietošanai, nevis smagiem darbiem.
Arī elektrisko pikapu segmentā sastopami atšķirīgi risinājumi: daļa ražotāju izvēlas vienoto konstrukciju, bet citi izmanto jauktus variantus, pielāgojot uzbūvi elektromotoram un akumulatoru izvietojumam. Vienlaikus tirgū ir arī elektriskie pikapi, kas saglabā rāmja arhitektūru.
Interesanti, ka pircēju strīdi par šiem diviem konstrukcijas tipiem mūsdienās nereti ir mazāk asi nekā agrāk. Iespējams, tas ir tāpēc, ka līdzīga diskusija jau sen norisinājās SUV segmentā, kad rāmja apvidus auto pakāpeniski sāka уступīt vietu vienotās konstrukcijas krosoveriem. Turklāt pat tur, kur kabīne un kravas kaste konstrukcijas ziņā ir vienotas, daži ražotāji vizuāli veido atdalījuma iespaidu: vēlākajās Ridgeline paaudzēs parādījās izteiktāks gumijas apmales elements, kas skaidrāk iezīmē robežu starp kabīni un kravas zonu. Daļai pircēju arī šāds risinājums palīdz radīt īsta pikapa tēlu.
