Kā gāja bojā „Indy 500” dominējošākais pilots un kā tas satricināja autosporta pasauli

Jau šajā svētdienā Džozefs Ņūgārdens mēģinās kļūt par pirmo pilotu, kurš uzvarējis Indianapolis 500 trīs reizes pēc kārtas. Taču uzdevumu būtiski apgrūtina fakts, ka pēc jaunākā Team Penske krāpšanās skandāla viņam piemērots sods un starts būs no pašas aizmugures. Visā Indy 500 vēsturē pieci sportisti jau ir centušies aizsniegt trīs uzvaru sēriju pēc kārtas, un šogad aprit 70 gadi kopš vienīgā šāda mēģinājuma, kas beidzās ar nāvi trasē.

Šis traģiskais stāsts saistīts ar Billu Vukoviču, kurš uzvarēja Indy 500 1953. un 1954. gadā. 1955. gada sacīkstēs, būdams līderis, viņš avarēja un gāja bojā. Notikušais kļuva par vienu no faktoriem, kas pastiprināja ideju par autosporta sacensību aizliegumu kā tādu, un uz laiku visa nozare nonāca tuvu izdzīvošanas robežai.

Bill Vukovičs kā sava laikmeta etalons indy 500 trasē

Vukoviču uzskatīja par spilgtāko savas ēras braucēju un vienu no dominējošākajiem Indy 500 vēsturē. Viņš dzimis 1918. gadā Alamedā, bet pēc Otrā pasaules kara kļuva plašāk zināms, startējot populārajās mazās klases sacīkstēs ar tā dēvētajiem midget automobiļiem. Tieši tur viņš izveidoja reputāciju kā īpaši ātrs un precīzs pilots, kurš spēj ilgstoši braukt sarežģītos un ekstremālos apstākļos.

Viņa karjera sakrita ar Indy 500 tā saukto roadsteru periodu, kad sacīkstēs dominēja mašīnas, kas īpaši pielāgotas Indianapolis Motor Speedway ovālam. Šiem auto bija savdabīga uzbūve: dzinējs un kardānvārpsta tika nobīdīti pa kreisi no garenass, lai līkumos varētu noturēt lielāku ātrumu. Vienlaikus pilota sēdvieta parasti tika veidota zemāk un pabīdīta uz labo pusi, tā pazeminot smaguma centru un uzlabojot stabilitāti.

Tiek norādīts, ka tieši Vukovičs, pirmo reizi ieraugot savu debijai 1952. gadā sagatavoto Kurtis Kraft konstrukcijas auto, palīdzēja nostiprināt apzīmējumu roadsteri, pat ja šis termins ne vienmēr pilnībā atbilda šo sacīkšu mašīnu tehniskajai būtībai.

No gandrīz garantēta panākuma līdz pilnīgai dominēšanai

1952. gadā roadstera koncepcija Vukoviča rokās uzreiz parādīja savu potenciālu. Viņš vadībā atradās lielu sacīkstes daļu, tomēr, kad līdz finišam bija palikuši 9 apļi, sabojājās stūres vilkmes mezgls. Toreiz viņš bija spējis būt līderis 150 no 200 apļiem, taču uzvara palika nesasniegta.

Nākamajā gadā viņš atgriezās un pārvērta pārsvaru rezultātā: 1953. gadā Vukovičs uzvarēja Indy 500, esot vadībā 195 apļus. Sacīkstes notika nogurdinošā apmēram 32 °C karstumā. Kamēr daļa konkurentu izmantoja maiņas pilotus, Vukovičs visu distanci veica viens pats, bez pārtraukumiem.

1954. gadā aina lielā mērā atkārtojās: viņš atkal uzvarēja, startējot ar to pašu automobili, un šoreiz vadībā pavadīja 90 apļus. Šādi skaitļi precīzi raksturoja viņa tempu un spēju kontrolēt sacīkstes no sākuma līdz beigām.

1955. gada avārija, kas mainīja attieksmi pret autosportu

1955. gada Indianapolis 500 sacīkstēs Vukovičs līdera pozīciju pārņēma jau 4. aplī, apsteidzot no pole position startējušo Džeku Makgrātu, un pakāpeniski palielināja pārsvaru. Tomēr, pieaugot ātruma starpībām, neizbēgami izpaužas viens no bīstamākajiem ovāla sacīkšu faktoriem, proti, lēnākas mašīnas, kas atpaliek par apli un atrodas priekšā.

56. aplī notika vairāku auto sadursme, kurā tika ierauts arī sacīkstes līderis Vukovičs. Viņa automobilis apmetās kūleņos vairākas reizes, pārlidoja pāri ārējai sienai, bet triecienu pret virs trases esošu tiltu izrādījās izšķirošs, un sportists gāja bojā momentāni. Neskatoties uz traģēdiju, pēc aptuveni 27 minūšu neitralizācijas sacīkstes tika turpinātas līdz finišam, un tribīnēs esošie skatītāji saprata, ka tikko notikusi nelaime ar letālām sekām.

Aizlieguma ideja un spiediens uz sacīkšu pasauli

Vukoviča nāve notika īpaši drūmā sezonā, kad autosportu iezīmēja vairākas lielas katastrofas. Tikai dažas dienas pirms Indy 500 testu laikā gāja bojā divkārtējais pasaules čempions Alberto Askari. Vēl pēc mēneša Lemānas 24 stundu sacīkstēs avārija skatītāju zonā prasīja 84 cilvēku dzīvības. Sabiedriskajā telpā strauji pieņēmās spēkā sašutums par to, ka trasēs pārāk bieži iet bojā gan sportisti, gan skatītāji.

Noskaņojums sasniedza arī politisko līmeni: kāds senators publiski aicināja virzīties uz vispārēju autosacīkšu aizliegumu, apgalvojot, ka tā esot bezjēdzīga vardarbība, un ka sacīkstes ir bīstamas pat tad, ja tajās piedalās sievietes. Kā arguments tika izmantots arī tas, ka pasākumus apmeklē bērni, tāpēc, pēc viņa domām, valstij būtu jāievieš ierobežojumi.

Vienlaikus tika noraidīts arī viedoklis, ka autosports palīdz radīt drošākus un tehnoloģiski attīstītākus sērijveida automobiļus. Kritiķi uzskatīja, ka šāds pamatojums līdzinās absurdu salīdzinājumu virknei un nepierāda reālu ieguvumu sabiedrībai.

Kā sports izvairījās no norieta un kā mainījās pārvaldība

Lai arī aizliegums galu galā netika ieviests, risks bija reāls. Augustā organizācija, kurai tajā laikā bija nozīmīga loma sacīkšu pārvaldībā, atteicās no nacionālās autosporta uzraudzības funkcijas, cenšoties pasargāt savu reputāciju. Pēc tam paši autosporta pārstāvji ķērās pie soļiem, lai disciplīna varētu saglabāties un atjaunoties.

Indianapolis Motor Speedway īpašnieks Tonijs Hulmens uzsāka jaunas sankcionējošas institūcijas izveidi, proti, United States Auto Club (USAC). Lai gan mūsdienās šī organizācija vairs nepārvalda IndyCar čempionātu, tā joprojām pastāv un palikusi kā būtiska vēsturiska saikne, kas parāda, kā sports restrukturizējās brīdī, kad tam draudēja eksistenciāls apdraudējums.

Pēc Lemānas katastrofas Eiropā notikumi attīstījās citādi: daudzviet sacīkstes uz laiku tika apturētas, līdz trasēs ieviesa drošības uzlabojumus. Dažās valstīs ierobežojumi saglabājās sevišķi ilgi, un vienā valstī ilgstošais aizliegums tika atcelts tikai 2022. gadā.

Vukoviča mantojums indy 500 vēsturē

Lai gan šodien Billa Vukoviča uzvārds plašākai auditorijai ne vienmēr ir labi zināms, viņa dzīvesstāsta un bojāejas ietekme uz autosportu saglabājusies nozīmīga. Roadsteri Indy 500 sacīkstēs palika nepārspēti līdz 1964. gadam, kad virsroku ieguva Eiropas konstrukcijas ar vidū izvietotu dzinēju. Vēl iespaidīgāks ir viņa dominances rādītājs: visā savas karjeras laikā Indianapolis Motor Speedway ovālā viņš bija līderis vairāk nekā 71% no apļiem, kurus kopumā tur nobrauca. Tas ir rekords, kuru, visticamāk, būs ārkārtīgi grūti jebkad pārspēt.

Ja 1955. gada avārija nebūtu notikusi, rezultāti varēja būt vēl ievērojamāki, taču arī esošajā formā Vukoviča stāsts palicis kā viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā viena sportista dominēšana, traģēdija trasē un sabiedrības reakcija var mainīt visas sacīkšu kultūras virzību.