Indianapolisas sacīkšu trases muzejs pēc 17 mēnešus ilgas pārbūves, kuras izmaksas sasniedza aptuveni 55 miljonus eiro, ir būtiski mainījies un kļuvis par pavisam cita līmeņa objektu. Līdz slēgšanai 2023. gadā ekspozīcija atstāja novecojušu iespaidu: interjers un eksponātu pasniegšana asociējās ar iepriekšējām desmitgadēm, bet telpas plānojums un informācija ne vienmēr palīdzēja saprast, kāpēc konkrēti priekšmeti ir nozīmīgi. Pēc atjaunošanas iespaids mainās jau pie ieejas – tagad šeit var pavadīt vairākas stundas un joprojām nepaspēt mierīgi iedziļināties katrā automobilī, artefaktā un aprakstā.
Lai arī muzeja apjoms nav salīdzināms ar pasaules lielākajiem auto muzejiem, atjaunotās ekspozīcijas izpildījums un satura izklāsts atbilst ļoti augstiem standartiem. Pēc rekonstrukcijas tas vairāk līdzinās mūsdienīgam autosporta vēstures centram, nevis vienkāršai telpai, kur automobiļi izvietoti rindās.
Kolekcijas fokuss – tikai ar trasi saistītais
Pēdējo gadu laikā muzejs mērķtiecīgi mainīja pieeju krājumam: no kolekcijas tika izņemti simtiem automobiļu, kuriem nebija tiešas saiknes ar šo trasi un tajā notikušajām sacīkstēm. Lai iegūtu finansējumu un vienlaikus nostiprinātu muzeja galveno stāstu, daļa vērtīgo vienību tika realizēta izsolēs un arī tiešsaistes tirdzniecības platformās.
Starp pamanāmākajiem darījumiem minams Mercedes-Benz W196 R, kas pārdots par aptuveni 53,3 miljoniem eiro, kā arī Le Mans uzvarētājs Ferrari 250 LM ar cenu ap 31,7 miljoniem eiro. Papildus tam daļa krājuma tika pārdota arī lielākās komplektācijās, vienlaikus piedāvājot plašu dažādu lotu klāstu. Šāda stratēģija palīdzēja izveidot skaidrāku muzeja identitāti: prioritāte ir automobiļi, kas reāli startējuši trasē, kā arī cilvēki un tehnoloģijas, kas ietekmējušas sacīkšu attīstību.
Gasoline alley galerija dažādos laikmetos
Trases garāžu kompleksu bieži dēvē par Gasoline Alley, un muzejā izveidotā koridora tipa galerija ļauj iziet cauri atšķirīgām ēram un ieraudzīt, kā konkrētā laikā varēja izskatīties garāžas, darba vide un izmantotā aparatūra. Ekspozīcija sakārtota tā, lai būtu viegli nolasāms galvenais princips: pieaugot ātrumam, mainījās ne tikai mašīnas, bet arī instrumenti, komandu darba organizācija, drošības risinājumi, ekipējums un visa infrastruktūra.
Šī sadaļa aptver periodu līdz pat 1990. gadu beigām un īpaši uzskatāmi parāda, kā vairāku desmitgažu laikā pakāpeniski tika apgūta un normalizēta ātruma ideja. Pretim garāžu tematikas segmentam izvietotas garas vitrīnas ar sacīkšu atribūtiku – zona, kur viegli aizkavēties ilgāk, jo detaļu daudzums un to vēsturiskā nozīme ir patiešām ievērojama.
Starp eksponētajiem automobiļiem ir arī Lotus 34, kas 1964. gadā izcīnīja pole position, atgādinot par posmu, kad Eiropas tehniskie risinājumi un komandas būtiski mainīja sacīkšu virzienu. Te iezīmējas arī Džima Klārka ietekme: pēc pirmajiem startiem 1963. gadā viņš kļuva par vienu no personībām, kas ar savu piemēru veicināja nopietnāku tehnoloģisko un sportisko konkurenci, bet 1965. gadā vienlaikus uzvarēja gan šajās leģendārajās sacīkstēs, gan Formula 1 čempionātā, turklāt izcēlās arī citās tā laika sacensību sērijās.
Starta līnijas pieredze
Viens no spēcīgākajiem atjaunotās ekspozīcijas akcentiem ir startam veltītā zona. Telpā izmantots liels izliekts ekrāns, savukārt grīdā iestrādāts ķieģeļu fragments veido noskaņu, kas ir vienlaikus sentimentāla un teatrāli konstruēta. Noteiktos intervālos apgaismojums tiek pieklusināts un sākas audiovizuāls stāstījums, kurā atdzīvināta starta ceremonijas dinamika: sagatavošanās, simboliskie brīži, sveicieni un muzikālās tradīcijas. Tas ļoti skaidri palīdz saprast, kāpēc šīs sacīkstes daudziem ir emocionāls notikums, nevis tikai sporta sacensības.
Šajā vietā izvietoti arī trīs automobiļi, kuriem apmeklētāji drīkst pieiet pavisam tuvu un tiem pieskarties. Šāda pieeja ir loģiska: ja muzejā uzreiz ir skaidri marķēta vieta kontaktam, pārējās zonās ir vienkāršāk uzturēt eksponātu aizsardzību. Papildus tam te ērti novērtēt mūsdienu Dallara DW12 izmēru un konstrukcijas īpatnības. Vienā no apmeklējumiem šajā stendā bija redzamas trīs priekšējās starta rindas pilotu krāsojuma versijas: Roberto Švarcmana, Takumas Sato un Pato O’Vorda.
Galvenā galerija – lielākā pārmaiņa pēc rekonstrukcijas
Visizteiktākā atšķirība starp muzeja iepriekšējo un jauno versiju redzama galvenajā zālē. Vietā, kur agrāk sacīkšu automobiļi bija cieši sarindoti, tagad izveidota pilnvērtīga muzeja ekspozīcija: apgaismojums pielāgots katram auto, bet individuāli pjedestāli un informatīvie stāsti palīdz saprast kontekstu, tehniskās idejas un cilvēku pieredzes.
Zālē īpašs uzsvars likts uz dažādu desmitgažu uzvarētājiem, un līdzās automobiļiem izvietoti arī vēsturiski nozīmīgi artefakti. Viens no centrālajiem eksponātiem ir 1911. gada uzvarētāja Reja Harouna Marmon Wasp. Turpat viegli pamanīt arī citus būtiskus automobiļus, piemēram, Marka Donohjū 1972. gada uzvaras Penske McLaren-Offenhauser M16B, kas novērtēts ne tikai rezultātu dēļ, bet arī izpildījuma kvalitātes un konstrukcijas risinājumu dēļ.
Penske spārns – komandas dominances hronika
Trases īpašnieks un muzeja atbalstītājs Rodžers Penske parūpējās, lai muzejā būtu atsevišķa zona, kas veltīta viņa komandas uzvaru vēsturei. To pamato statistika: Team Penske ir izcīnījusi 20 uzvaras, bet tuvākie sekotāji uzvaru skaita ziņā atpaliek ļoti jūtami – Andretti un Ganassi kontā ir pa sešām uzvarām. Atsevišķa ekspozīcija šādam pārākumam piešķir saprotamu naratīvu un ļauj apmeklētājam uztvert komandas ilgtermiņa stabilitāti.
Katrai uzvarai izveidota atsevišķa kompozīcija, kurā redzama attiecīgā gada laikraksta pirmā lapa ar galveno publikāciju, pasākuma biļete un konkrētā gada sacīkšu programma. Tomēr sienā paredzētas tikai 20 vietas, tāpēc nākotnē, pieaugot uzvaru skaitam, ekspozīciju nāktos pārplānot.
Pašā spārnā apskatāmi būtiskākie komandas automobiļi, ķiveres, dzinēji un trofejas. Šeit izstādīts arī 2024. gada uzvarētāja Džozefa Ņūgardena auto, kas vēlāk nonāca plašākas diskusijas centrā tehniska strīda dēļ par aerodinamisku elementu – tieši šī detaļa kļuva par iemeslu, kāpēc nākamajā sezonā Ņūgardenam un komandas biedram Vilam Pauveram tika anulēti kvalifikācijas rezultāti.
Ko vēl apskatīt un kādas ir izmaksas
Ekspozīcija neaprobežojas tikai ar galvenajām zālēm. Muzejā ir atsevišķa neliela telpa, kas veltīta NASCAR automobiļiem no Brickyard 400 sacīkstēm, kā arī otrais stāvs ar interaktīviem video risinājumiem, lielām stikla vitrīnām, gleznojumiem un bijušo uzvarētāju sacīkšu kombinezoniem. Izveidota arī cieņpilna sadaļa četriem sportistiem, kuri šajās sacīkstēs uzvarējuši četras reizes: A. J. Fojtam, Alam Anseram vecākajam, Rikam Mīrsam un Helio Kastronevesam. Pieejama arī bērniem paredzēta interaktīva zona ar konstruēšanas un spēļu uzdevumiem, lai gan daļa risinājumu var ieinteresēt arī pieaugušos.
- Biļetes cena: aptuveni 23 eiro.
- Izejas zonā atrodas plašs suvenīru veikals, kur pieejama trases un sacīkšu tematika.
- Lai visu apskatītu bez steigas, ieteicams ieplānot vairāk laika nekā īsam apmeklējumam starp citām aktivitātēm.
Pēc pārbūves šī ir viena no vietām, kur investīciju rezultāts ir nepārprotami redzams: muzejs vairs nav tikai automobiļu izstāde, bet konsekvents stāsts par tehnoloģiju attīstību, autosporta tradīcijām un cilvēkiem, kas veidojuši sacīkšu vēsturi.
